Harizmātiskiem cilvēkiem piemīt ne tikai spēja “inficēt” apkārtējos ar savām emocijām, bet arī sajust apkārtējo cilvēku sākotnējo emocionālo stāvokli un noskaņojumu, kā arī veidot sadarbību, pamatojoties uz šīm zināšanām. Viņi ātri izveido emocionālo saikni ar citiem cilvēkiem tā, ka jau tuvākajā laikā cits sāk justies kā “vienīgais cilvēks istabā”. Un vai tad tas nav patīkami? 🙂
Harizmātiski cilvēki prot kontrolēt savas emocijas. Emocionālais stāvoklis kļūst par šo cilvēku instrumentu, ko izmanto, lai sasniegtu savus mērķus. Tomēr tas nenozīmē, ka viņu emocijas ir samākslotas.
Praktiski visi harizmātiskie cilvēki ir labi oratori, tāpēc viņi uz saviem sarunas biedriem iedarbojas ne tikai ar savu emociju palīdzību, bet arī ar runas spējām, vārdiem.
Harizmātiski cilvēki ļoti labi izjūt sociālo mijiedarbību, prot klausīties un būt uz viena viļņa ar savu sarunas biedru. Tādēļ šādi cilvēki praktiski vienmēr ir taktiski un uzmanīgi attiecībā pret savu apkārtējo vidi.
Un tā, līdz šim mirklim mēs runājām par cilvēkiem, kas ir harizmātiski no dabas. Tagad parunāsim par to, kā attīstīt šo spēju tiem, kam tās nav un par to, kā būt vēl harizmātiskākam.
Pirms inficēt citus ar savām idejām un emocijām, jāinficējas pašam.
Nav iespējams ietekmēt citus, ja neesi pārliecināts par sevi. Jo pirms “inficēt” citus ar idejām un iedvest viņos pārliecību par sevi, nepieciešams pašam iemācīties izjust šīs lietas.
Pārstāj apspiest savas emocijas. Ja Tevi kaut kas priecē vai sasmīdina – smejies no sirds, necenties apspiest ķikināšanu, bet ja Tevi kaut kas apbēdina – nestāvi ar “cietu” jeb bezemociju seju, iemācies izbaudīt ikvienu emociju pilnā apmērā.
Tikai atceries, ka ne visas emocijas ir jāizrāda apkārtējiem, sākumā novērtē situāciju. Tas var radīt par Tevi viedokli, ka esi ekscentriska personība (no vienas puses labi), tomēr ne vienmēr tas var nākt par labu Tavai reputācijai, tēlam un popularitātei.
Visi cilvēki vēlas būt drosmīgi un pozitīvi, un nešaubīties savos spēkos. Ja Tu izjutīsi šīs emocijas un atklāti tās izrādīsi, lielākā daļa apkārtējo tās pārņems, iedvesmosies.
Ķermeņa poza, roku kustības, mīmika sarunas laikā ļoti daudz ko izsaka par runātāju un viss kopā apzinātā un neapzinātā prāta līmenī ietekmē Tavu sarunas biedru. Pat tad, ja būsi īsts nervu kamols, bet ārēji to neizrādīsi, tas ar ko Tu sarunāsies, tik un tā to zemapziņas līmenī ievēros.
Par laimi, ķermeņa valoda strādā abos virzienos: ja Tu ieņem vairāk atslābinātu pozu, sāc justies mazliet atvērtāks, ja pasmaidīsi – dvēseliski kļūs gaišāk un Tu nomierināsies.
Tāpēc seko līdzi savām kustībām: nemīņājies, pat visnepatīkamākās sarunas laikā, nevirpini pa rokām pildspalvu, nekrakšķini pirkstus un neskaties uz savām rokām. Centies biežāk smaidīt (bet ar mēru un īstajā laikā) un neieņem slēgtu pozu.
Ja emociju nodošana nav tik vienkārša, kā gribētos, tad iemācies sociālo jutību, kas ir vienkāršāka. Viss, kas ir jāizdara – pārstāt uzskatīt sevi par pasaules svarīgāko personu un pievērst uzmanību sarunas biedram.
Ieklausīties citos cilvēkos – tā ir īsta māksla. Ja Tu tiešām ieklausies citā cilvēkā un izrādi interesi par viņu, viņš sāk justies īpašs. Domājams, nav vajadzīgas skaidrot, cik laba sajūta tā ir.
Un kā Tev šķiet, vai reāli ir iespējams izmērīt harizmu vai tā vienkārši ir iedzimta iekšējā dāvana, bez kuras, ja Tev tās nav, neko neizdarīsi? Droši vari izteikties komentāros zemāk.