Jau no agras bērnības mēs dzirdam, cik lasīšana ir vērtīga, gan atmiņas trenēšanas ziņā, gan redzesloka paplašināšanai, gan, lai mēs būtu literāri izglītoti. Tomēr neviens nemin faktu, ka lasīšana attīsta spēju labāk izprast apkārtējos cilvēkus, viņu rīcību.

Zinātne jau sen ir pierādījusi, ka daiļliteratūras lasīšana attīsta iztēli. Tā ir vajadzīga, lai mēs spētu iedomāties lietas telpiski un, lai spētu radīt jaunas idejas jeb domāt plašāk. Lasīšana lieliski papildina arī vārdu krājumu, attīsta spēju just līdzi citam un palīdz labāk izprast vienam otru.

Kanādiešu psihologs un rakstnieks Keits Otlijs (Keith Oatley) sadarbībā ar kolēģiem, izpētījis kāda eksperimenta datus, kurā tika pētīta daiļliteratūras lasīšanas nozīme. Precīzāk, kā daiļliteratūras lasīšana ietekmē cilvēka smadzeņu darbību un psiholoģisko stāvokli.* Zinātnieks daiļliteratūru min kā iespēju simulēt apkārtējo vidi, sabiedrību, kā kaut ko līdzīgu “matricai”, kurā mūs iemet iztēle. Atrodoties šajā iztēles pasaulē, mācāmies, gluži kā skolā. Tur pieļautās kļūdas reālajā dzīvē palīdz labāk analizēt situāciju un, līdz ar to, arī cilvēkus.

Stingrā Keita Otlija uzraudzībā tika veikti eksperimenti, kuru laikā tā dalībnieki centās atpazīt emocijas pēc acīm. Eksperimentā, gan sievietēm, gan vīriešiem rindas kārtībā tika rādītas 36 fotogrāfijas, kurās bija attēlotas tikai cilvēku acis. Pēc to apskates tika uzdots jautājums – kādas emocijas atspoguļojās šajās acīs. Dalībnieki, kuri regulāri lasīja daiļliteratūru, uzrādīja vērojami labākus rezultātus, nekā tie, kuri grāmatas nelasīja. Turklāt, interesanti ir tas, ka tehniskās un citu žanru literatūras lasīšana, arī neuzrādīja tik labus rezultātus.

©Toby Shelton 2010

Lasīšana attīsta un stimulē visu smadzeņu darbību kopumā. Papildus eksperimentā, tos pašus dalībniekus, kuri atradās magnētiskās rezonanses tomogrāfā, palūdza iedomāties sienu, kas tika aprakstīta ļoti vienkārši un īsos teikumos. Brīdī, kad eksperimenta dalībnieki sāka vizualizēt šo sienu, smadzenēs palielinājās hipokampus (tā smadzeņu daļa, kas saistīta ar apmācību un atmiņu – red. skaidrojums) aktivitāte. Analoģiski jeb līdzīgi procesi notiek brīdī, kad lasām daiļliteratūru.

Turklāt, laba daiļliteratūra palīdz cīnīties ar aizspriedumiem un var mūs iemācīt labāk izprast citus cilvēkus (citas rases, kultūras, atšķirības un tml.). “Cilvēkā galvenais ir viņa sociālā dzīve. Atšķirībā no dzīvniekiem, mūsu attiecības ar draugiem, radiem, paziņām – netiek noteiktas instinktīvā līmenī,” stāsta Kīts Otlijs. “Mākslas darbi bagātina mūsu sociālo dzīvi un attiecības ar apkārtējiem. Grāmatas ir viens no veidiem, kā mums nodot šo informāciju. Kā jau minējām, lasīšana paplašina redzesloku, tā sniedz iespēju uzzināt par citām valstīm, kultūrām, cilvēkiem… Jā, arī mākslas filmas, dzeja vai sakarīgas sarunas sniedz līdzīgu efektu. Tas daļēji ir citu cilvēku veidoti iztēles fragmenti, kuri tiek nodoti tālāk. Protams, ir cilvēki, kuri uzskata daiļliteratūras lasīšanu par mājsaimnieču privilēģiju vai ikdienu, varbūt par vienkāršu izklaidi ziemas vakariem utt., bet viņi neredz to, cik svarīgi ir to lasīt.

Tikai tas, kas nav redzams kā uz delnas, liek mums pieslēgt iztēli un sākt domāt.

* K. Oatley «Fiction: Simulation of Social Worlds», Trends in Cognitive Sciences, vol. 20, August 2016.