Ziloņa aukla

Reiz Āfrikā vīrietis gāja garām ziloņiem, kad pēkšņi apstājās no pārsteiguma. Viņu apmulsināja fakts, ka šos lielos dzīvniekus turēja tikai neliela aukla piesieta pie viņu priekšējās kājas. Nekādu ķēžu, nekādu būru. Bija skaidrs, ka, ja zilonis to gribētu, viņš jebkurā brīdī varētu izrauties brīvībā, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņi to nedarīja.

Vīrietis ieraudzīja turpat netālu ziloņu saimnieku, tāpēc devās tam apjautāties, kāpēc ziloņi nebēg prom. “Lūk,” teica saimnieks, “kad ziloņi bija pavisam mazi, mēs izmantojām tieši tāda paša izmēra auklu, lai tos noturētu vietā. Tajā laikā aukla bija pietiekami liela, lai noturētu mazos ziloņus. Kad ziloņi izaug, viņi vienkārši vēl aizvien turpina ticēt, ka mazā aukliņa var viņus noturēt, tāpēc pat necenšas izlauzties brīvībā.”

Vīrietis bija pārsteigts. Ja šie dzīvnieki gribētu, viņi varētu jebkurā brīdī izlauzties brīvībā, bet tāpēc, ka viņi tic, ka to nevar, viņi pat nemēģina un paliek piesieti visu mūžu.

Tāpat kā ziloņi, cik no mums ir gatavi doties cauri dzīvei ticot, ka nevaram kaut ko izdarīt tikai tāpēc, ka pirms tam tas mums neizdevās?

Neizdošanās ir daļa no mācīšanās; nekad nevajag padoties dzīves grūtībām!