Tiek uzskatīts, ka visharmoniskākā personības attīstība notiek sekmīgajiem bērniem, kurus pedagogi bieži vien sauc par veiksmīgajiem. Šie bērni mācās uz atzīmēm 9 un 10. Tomēr, lai cik daudz viņiem būtu šo 10-nieku, par izcilniekiem viņi nekļūst. No psiholoģiskā viedokļa, šeit galvenās ir zināšanas, kuras šie bērni neiegūst izcilnieku statusu, kuru ir nepieciešams patstāvīgi uzturēt un aizstāvēt; viņiem ir ļoti augstas prasības, bet mācību procesa trūkumi dažbrīd neļauj likt augstākos vērtējumus.

Bērna, kurš mācās uz divniekiem un trijniekiem, personības attīstība nav uzskatāma par sociāli vēlamu, jo viņiem ir zems aktivitātes līmenis un trūkst mērķtiecības, viņu vēlme apgūt jaunas lietas ir ļoti zema. No šiem faktiem tad arī izriet, ka nesekmīgie bērni nav spējīgi būt veiksmīgi arī dzīvē, jo nespēj pašapliecināties un nopietni plānot nākotni. Šajā periodā, kad bērni ir pasīvi, viņu nostāja tiek vērtēta kā nevēlēšanās piedalīties sociālajā dzīvē, neiejaukšanos apkārtējos notikumos, patstāvīga vēlme būt ēnā un pilnīgs intereses zudums pret notiekošo.

Vienīgā viņiem raksturīgā labā īpašība, kuru noteica psihologi, ir viszemākais uztraukuma līmenis attiecībā pret citiem. Viņi nesatraucas par mācībām, jo no vienas puses viņi nepretendē uz visgudrākā skolēna titulu, tāpat viņiem nav svarīgi, lai viņi un viņu spējas tiktu atzītas par labākajām. No otras puses, viņi zina, ka savu divnieku vai četrinieku viņi saņems tik un tā, tāpēc briesmas jeb lieks stress viņiem nedraud.

Sāksim ar problēmu un īpatnību izvērtēšanu, kas var raksties pie augstas veiktspējas jeb izcilo atzīmju pelnīšanas. Pirmkārt, izcilnieks var būt vecāku un skolas lepnums, un nebūt harmoniska un mierīga personība, ar augstām morāles vērtībām.
Izcilniekiem bieži var novērot paaugstinātu pašvērtējumu, augstu prasību līmeni un pārspīlētu motivāciju – tas, ko sabiedrībā mēdz saukt par “Zvaigžņu slimību”. Visbiežāk šis simptomu komplekss vairojas tieši ģimenes ietekmē/ ģimenes lokā, pēc kā bērns ierodas skolā jau ar “iekaltu” šo apziņu un motivācijas sistēmu.

Jā bērns ierodas skolā ar paaugstinātu pašvērtējumu un pārspēlētu motivāciju – cenšanās izcelties uz kopējā fona, būt pirmajam un būt labākam par visiem, – un ja viņš tam ir labi sagatavots, daudz zina un prot, skolotājs ar prieku nostiprinās šīs īpašības. Skolā parasti labās īpašības izceļas uz citu, neveiksmīgāku cilvēku fona. Ja viens mācās sliktāk par citu, tad viņš tiek nopelts “Redz, kādas viņam atzīmēs, bet Tev?!“. Šāda rīcība, ko daudzi skolotāji nepazinās, tieši pastiprina “neveiksminieka” motivāciju neizcelties.

Ir labi uzslavēt skolēnu par viņa izcilo darbu, tomēr šī cildināšana var novest pie pretēja efekta – izlaišanās, uzpūtības, iedomības un atteikšanos kaut ko darīt, jo viņš taču ir tāpat izcils! Arī klasesbiedri šādu uzvedību neuzskatīs par pieļaujamu, kas var novest pie atstumšanas un ‘izraidīšanas no bara’. Tas radīs trauksmi un nervozitāti. Tāpēc, ieteikums, nevis piespiest bērnam būt labākajam, bet palīdzēt viņam un radīt interesi par notiekoši.